富江

Jauna sieviete cenšas atgūt aizsargātos atmiņu fragmentus pēc pagātnes trauma, un viņas ārstēšanā iesaistās psihiatrs. Hipnozes seansos viņas lūpas atkārto vienu vārdu — Tomie — taču viņa nevar atcerēties, no kurienes tas nāk. Šī vārda noslēpumainā atkārtošanās rada spiedošu, nemiera piepildītu atmosfēru, kur realitāte šķiet šķidra un neaiztikta pagātne zvana pie durvīm.

Tajā pašā laikā detektīvs izmeklē virkni nežēlīgu slepkavību, kur katrā noziegumā atklājas pazīstams nosaukums — Tomie. Lietas pavedieni šķiet fragmentāri un pretrunīgi, liekot izmeklētājam klusām saprast, ka viņš nonāk aizdomu un apsēstības stāvoklī. Katrs jauns pierādījums tikai pastiprina noslēpumu, radot sajūtu, ka kaut kas neredzams manipulē ar notikumu virzību.

Abu – sievietes un detektīva – ceļi sāk saplūst, un robežas starp iztēli un patiesību arvien vairāk izplūst. Vārds Tomie kļūst par magnētu, kas piesaista cilvēkus līdz galīgai robežai, kurā skaistums un vardarbība saplūst vienā. Filma liek skatītājam šaubīties: vai šī ir ļaunuma ietekme, kolektīva halucinācija vai tumša atmiņu atmaskošana?

Stāsts turpina turēt skatītāju spriedzē, neatklājot visus noslēpumus, bet piedāvājot hipnotisku un trauslu ceļojumu pa cilvēka iekšējo un ārējo tumsu. Tomie kļūst par simbolu — kā personīgās apsēstības, tā arī neatrisinātas pagātnes sekām — un filma izaicina domāt par to, cik tālu mēs esam gatavi iet, lai atklātu patiesību.