Blancanieves

Melnbalta, bezskaņas pasaka, kas pārceļ klasisko Sniegbaltītes stāstu uz romantizētu 1920. gadu Sevilju, kur centrā stāv sieviete torreadore. Filmas estētika atsaucas uz agrīno kinomākslu — teātris uz sejas, pārliecinātas žesti un kinematogrāfiska gaismēna veido noslēpumainu un mītisku atmosfēru. Izsaksmīgs vizuālais stāstījums un melodrāma mijas ar spāņu folkloras un koridas elementi, radot laikmeta un leģendas sajaukumu.

Galvenā varone ir tēva slavenā torreadore meita, kuras dzīve mainās pēc traģēdijas un saskarsmes ar valdības un sabiedrības intrīgām spēlēm. Pēc tam, kad viņu nodevušas tuvākās personas, viņa meklē savu vietu ar ģērbšanās un maskas simboliku, pārvēršoties par drosmīgu sievieti, kas iekļūst toro ringā. Viņas ceļā parādās septiņi punduri — nevis tikai komiskas figūras, bet sarežģītas un sirsnīgas personības, kas kļūst par draugiem, aizstāvjiem un emocionālajiem spoguļiem.

Filma ir klusināta, taču tās mūzika un attēls runā ļoti skaļi; katra aina ir rūpīgi komponēta kā skatuves attēls, kur emocijas tiek nodotas vizuāli un ritmiski. Tā apvieno pasaku simboliku ar spāņu kinematogrāfijas mantojumu, piešķirot laiku un vietai mitoloģisku nozīmi. Nosaukums kļūst par skatu uz skaudību, varu un atpestīšanas tematiem — stāstu, kas ir gan sāpīgs, gan estētiski izcils.

Rezultātā šī filma ir kā melanholisks un grezns kino dzejolis: kluss, bet emocionāli intensīvs, moderns hommage agrīnajai kinovalodai. Tā pārdomā Sniegbaltītes leģendu caur andalūziešu drāmas prizmu, atklājot jaunas nianses par identitāti, sievišķību un tiesību atgūšanu sabiedrībā, kas vienlaikus apbur un graujoši tiesā.