When the Wind Blows

1986. gada filma When the Wind Blows portretē vecu britu pāri, Džimu un Hildi, kuri, sekojot valdības izdotajām bukletu vadlīnijām, būvē pagaidu patvērumu un gatavojas gaidāmai kodoluzbrukuma iespējamībai. Viņu sagatavošanās ir uzticīga un bērnišķīgi optimistiska — viņi tic, ka, ievērojot vienkāršas instrukcijas, varēs izdzīvot un atgriezties pie savas ikdienas dzīves. Tas rada skaidru kontrastu starp viņu mierīgo uztveri un jauno, neiedomājamo kara realitāti.

Filma izmanto melnbaltu humora un skaidras traģēdijas sajaukumu, lai parādītu, kā birokrātiskas instrukcijas un vecmodīgas kara atmiņas kļūst neveiklas un bīstamas, sastopoties ar mūsdienu kodolapdraudējumu. Attēlojums ir vienlaikus sirsnīgs un neizbēgami drūms — kamerānas vardarbība un radiācija izrādās nevis abstrakts drauds, bet reāla, postoša pieredze, kas pārpludina pāra drošības izjūtu.

Filma ir skarbs komentārs par valsts cīņu pret paniku un par to, cik neaizsargāti cilvēki ir pret tehnoloģijas un politikas sekām. Ar delikātu, reizēm sāpīgu humora un empātijas sajaukumu tā atklāj, kā nostalgija pēc pagātnes glābšanas metodēm var novest pie traģēdijas. When the Wind Blows paliek spēcīgs, sastingstošs darbs par cilvēka neaizsargātību un civilās aizsardzības ilūziju laikā, kad pasaules mērogi ir kardināli mainījušies.