Pēc dienesta mēģinājuma mierīgi atgriezties civīlajā dzīvē uz nomaļas saimniecības, bijušais armijas snaiperis klusā ciešanās saskaras ar atmiņu spokiem un ikdienas trauksmi. Ikdienišķas darbības — dzirdes stimuli, nakts klusums, svešu soļu atšķirība — kļūst par iespējamām draudu pazīmēm, un viņš cenšas atšķirt, kas ir reāls un kas radušies no PTSD radītajām bailēm.
Filma delikāti iegrimst viņa psihē, atklājot, kā izolācija un vēlme piederēt noved pie ģimenes, kaimiņu un paša prāta pārbaudes. Ar viscerālu realizmu un paātrinātu spriedzi tā attēlo ceļu no dienesta laika nospiedumiem uz nejaušiem lēmumiem, kas pārbauda gan viņa paša, gan apkārtējo izturību.